2023. gada sākumā Latvijā sāka darboties tekstila dalītās vākšanas sistēma. Tās pirmsākumi meklējami jau pirms vairākiem gadiem kā atsevišķu privātu uzņēmumu iniciatīva, kas ir apsveicama – tas Latvijai ļāvis būt soli priekšā daudzām Eiropas valstīm, kuras savas tekstila atkritumu dalītās vākšanas sistēmas vēl tikai veidos līdz 2025. gadam, kā to nosaka Eiropas Savienības dalībvalstīm uzdotais mājasdarbs. Tomēr šobrīd, atskatoties uz sistēmas darbības pirmajiem mēnešiem, jāsecina, ka ne visās pašvaldībās tā darbojas pilnvērtīgi, un izgaismojas arī mūsu neizmantotie resursi.
Ideālā variantā Latvijas tekstila šķirošanas sistēma būtu jāveido tā, lai pašvaldības pašas varētu izvērtēt pieprasījumu un plānot tam atbilstošus tekstila savākšanas infrastruktūras mezglus, vai nu paplašinot sadzīves atkritumu savākšanas punktus, vai meklējot citus risinājumus. Dažās valstīs, piemēram, Šveicē, šāda sistēma darbojas jau 20 gadus, un ir vērts no tās pamācīties. Protams, Šveices un Latvijas situācijas nav identiskas, tomēr ir jāmeklē sistēmisks risinājums, kur visi strādātu plecu pie pleca – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) nāktu ar redzējumu, kā veidot tiesisko ietvaru, pašvaldības organizētu telpu atkritumu savākšanas infrastruktūrai, bet atkritumu apsaimniekošanas operatori izvestu un nodotu pārstrādei savākto apjomu.
Latvijai ir arī pašai sava vērtīga pieredze – dzērienu iepakojuma depozīta sistēmas ieviešana. Kopumā tā uzskatāma par veiksmīgu, tomēr tai ir savi trūkumi: piemēram, depozīta punkti ir loģisks risinājums lielveikalos, bet mazajiem lauku veikaliņiem tas ir nesamērīgs apgrūtinājums, jo nākas risināt dažādus higiēnas, uzglabāšanas u. c. izaicinājumus. Paredzu, ka ar līdzīgām problēmām varam saskarties arī tekstila šķirošanas kontekstā. Piemēram, kā to organizēt vasarnīcu rajonos, kur cilvēki uzturas vien dažas nedēļas gadā?
Lai veidotu līdzsvarotu, ilgtspējīgu ekosistēmu ar labu pārvaldību un saprotamiem kritērijiem, atsevišķām pašvaldībām trūkst administratīvās kapacitātes. Pašvaldības jaunus līgumus par atkritumu apsaimniekošanu slēdz reizi 5–7 gados. Īpaši mazākās pašvaldībās nav tāda speciālista, kurš varētu veltīt visu enerģiju atkritumu apsaimniekošanas jautājumiem. Lauku reģionos izveidot infrastruktūru, kas būtu pa prātam visiem, arī attālās saimniecībās dzīvojošajiem, ir sarežģītāk nekā lielpilsētā, kur daudzdzīvokļu nama pagalmā nolikts konteiners ir pieejams ikvienam. Ar to jārēķinās, taču tas nav iemesls, lai atmestu ar roku lauku iedzīvotāju vēlmei šķirot tekstilu.
Normatīvie akti ir relatīvi skopi, tie definē nozares principus un mērķus, bet ceļi, kā tos sasniegt, ir katras valsts atjautības uzdevums, kura risināšanā liela nozīme ir sadarbībai. Iespējams, tā varētu būt plānošanas reģiona funkcija, astoņām vai 10 pašvaldībām kopā uzturot sistēmas veidošanu, pētniecību, datu un tirgus analīzi un tādējādi ietaupot administratīvos resursus. Te būtu iespēja inovācijām un jaunu pieeju veidošanai.
Ideālā gadījumā atkritumu pārstrāde būtu resurss, kas refinansē visu ciklu. Labs piemērs ir PET pudeļu pārstrāde, taču te jāņem vērā divi aspekti. Pirmkārt, tekstils ir kombinēts materiāls, kas sastāv no dažādām izejvielām, tāpēc tā pārstrāde ir ārkārtīgi sarežģīta. Otrkārt, paliek atklāts arī jautājums par kritisko masu: pagaidām Latvija nespēj nodrošināt tādu savāktā tekstila apjomu, lai būtu rentabli būvēt pašiem savu pārstrādes rūpnīcu. Atkritumu apsaimniekošanas bizness nav viendabīgs, tajā ir pelnošāki un ne tik ienesīgi segmenti. Tomēr jāapzinās arī tas, ka ikvienam uzņēmējam ir svarīga peļņa, un nevajadzētu paļauties, ka privātie atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi bezgalīgi finansēs tekstila dalītās vākšanas sistēmu. Jāuzsver, ka būtiska loma ir tekstilizstrādājumu ražotājiem un tirgotājiem, kuriem pienākums īstenot ražotāju paplašinātās atbildības principu – atbildēt par preci no ražošanas brīža līdz atkritumu apsamniekošanai (ieskaitot).
Zināmu apjukumu raisa arī paralēlā tekstila plūsma jeb labdarības biedrību darbība, aicinot ziedot nevajadzīgo apģērbu īpašos konteineros: šīm organizācijām atšķirībā no atkritumu apsaimniekošanas operatoriem nav jāatskaitās, cik daudz tekstila tās pieņem un ko ar to dara tālāk. Turklāt tās pieņem tikai kvalitatīvo materiālu, kas ir noderīgs biznesam. Ziedošana un otrreizējā aprite, protams, ir apsveicama lieta. Taču nevar noliegt, ka šīs organizācijas ar savu ogu nolasīšanas pieeju padara ne sevišķi rentablu biznesu vēl mazāk ienesīgu. Tāpēc ir vajadzīgs regulējums, kas nosaka pilna cikla atbildību un būvē vienotu sistēmu ar vienādiem noteikumiem visiem tirgus dalībniekiem. Ja kāds ir uzsācis darbību tirgū pēc citiem noteikumiem, – jāveido pārejas posms, ļaujot šim dalībniekam veikt atbilstošas investīcijas un darbu turpināt vai arī izstāties no tirgus. Latvijas mērķis ir savākt un otrreiz pārstrādāt lielāko daļu atkritumu, nevis radīt privileģētus uzņēmumus/biedrības.
Tekstila dalītās vākšanas sistēma Latvijā darbojas, taču tās vājais posms pašlaik ir plānošana un sarunas ar pašvaldībām par administratīvo ietvaru. Ja to dara atkritumu apsaimniekošanas operatori, var veidoties interešu konflikts, tāpēc šis uzdevums būtu jāpārņem neitrālam sarunu dalībniekam, kas tad veidotu spēles noteikumus. Es tos redzu kā, piemēram, reģionālos menedžerus, kaut arī jāapzinās, ka vienam cilvēkam tas nav pa spēkam. Latvijas neizmantotais resurss ir reģionālā sadarbība un dialogs ar visiem uzņēmējiem – ražotājiem, tirgotājiem, atkritumu apsaimniekotājiem, arī tiem, kas nolasa ogas, – arī viņi ir spēles dalībnieki. Visiem jārada vienādas iespējas, ļaujot pašiem izlemt, vai un kā iet šo ceļu tālāk.
Informāciju sagatavoja:
Ministra birojs
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija
www.varam.gov.lv